Kāds svētdienas rīts
Kad manu degunu vispirms skar kaut kas mikls un vēss, bet pēc tam to piepilda suņumeitenes mēle un kaķis jau kuro reizi tēlotā žēlumā ieņaudas, saprotu, ka nekāda gulēšana vairs nesanāks. Vajadzētu sākt kustēties. Pakustos. Izvelku vienu kāju no segas…
Par ēnām (Eira)
Balts sniega klusums. Saule kaut kur dūmakainajā gaišumā izšķīdusi. Mežs rāmas mīlestības pilns. Un tur viņa skrien, mana mazā, mana suņu meitene, auļodama pār balto klajumu savā mežonīgajā dzīvespriekā un pārgalvībā, ar purnu izvandot sniega paugurus un ap sevi paceļot…
in vino veritas
tu mans koks
un es krītu no tevis lejā
tverot lapas ar pirkstiem
skabargas ieraujot plaukstās
tu mans koks
vai mans kritiens
cita realitāte
tavā mākonī manis nav
es kaut kur migla
rasas lāsē nojaušams
kritiensOds
Sakodusi zobus un uzvilkusi segu pāri galvai, viņa klausījās. Tas sīkais kretīns kaut kur bija. Jau stundu viņa nespēja aizmigt. Sīkšana atskanēja te vienā, te otrā pusē, brīžam tā it kā pieklusa. Tad viņa sapurināja galvu, ja nu mazais preteklis…
Pa ceļam (Klondaika)
Viņa sēdēja uz koka, kas pārkritis pār mazu, seklu upīti. Kājas nesniedzās līdz ūdenim, kā viņa to gribētu, bet sēdēt uz saulē sasilušā vecā koka stumbra vienalga bija ērti. Ūdens viņai priekšā mirguļoja, tajā spēlējās sauleszaķi, piedzirkstot apkārtni un liekot…
“Mierinošā”, Anna Gavalda
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu…
Atvaļinājums un pasaules gals
Sešos divdesmit nozvanīja modinātājs. Kā katru darbadienu. Normāli. Tiktāl. Tikai man ir atvaļinājums.Iet jau trešā nedēļa kā vaļojos. Kā var zināt, ka vaļojos? Nu tā, ka man ir slinkums. Jā, jā, arī modinātāju atslēgt ir slinkums. Tas nav īsti normāli,…
Reāli gādīga draudzene
Kādās ziemīgās brīvdienās gadījās saslimt ar vēdervīrusu. Sarakste WhatsAppā ar draudzeni: Draudzene: “Čau! Ko dari?” Es: “Vemju.” Draudzene: “Ko tā?” Es: ”Taisos mirt.” Draudzene: “Kādas puķes gribi?” Es: “Nevajag tērēties, pietiks ar skujām.” Draudzene: “Man pie mājas tikai priedes. Derēs?”…
tuk-tuk
Jau nedēļu nevaru iziet ārā. No sevis. Iekšā iegāju. Ārā netieku. It kā dzirdu, ka kāds klauvē, bet nesaprotu, kurā pusē – iekšpusē vai ārpusē….. Man šķiet, ka sēnes pie visa vainīgas. ..
Pasaciņa ar amorālu morāli
To, ka Princis nemāk skūpstīties, to Ērkšķrozīte sajuta jau uzreiz, pēc pirmās bučas. Prinča elpa oda pēc Orbit košļenes, bet tai apakšā jautās iepriekšējās dienas paģiru aromāts. Lai paliek Pelnrušķītei, viņa nodomāja un izlēma nemosties, un acis piemiedza ciešāk. Pabeigusi…
Neatjāja…
Gaidu princi. Baltā zirgā. Vai brūnā. Nu var arī savādākā. Var bez zirga. Labāk jau bez, jo auzu pārslas iet uz beigām, bet siena nav, ar ko šo pabarot, nu zirgu pabarot, nevis princi. Jo ar kaut ko jau būs…
no jauna /sev dzimšanas dienā/
izkust un ietecēt
iesūkties, savilkties
zemē, smiltīs, zem akmeņiem
sakņu pinumos, vijumos
paslēpties, iemigt
sasalt un pārziemot
gaidīt
un gaidīt,
un gaidīt
un tad
alkstošos, sulu dzenošos
zaļos, trauslos un spītīgos
asnos izlīst no zemes
katru pavasari no jauna
Jauna.
