Māriņa zoss
Zanīte bija uztraukusies. Ļoti uztraukusies. Kopš iepazīšanās ar Mārtiņu viņa visu laiku bija uztraukusies – par to, ko vilkt mugurā, par to, ko nevilkt mugurā un par to, vai vispār kaut ko vilkt mugurā (īpaši jau piektdienas vakaros, kas Mārtiņš pa taisno no sava ofisa brauca nevis uz savām mājām, bet gan uz Zanītes nelielo dzīvoklīti). Bet šoreiz viss bija citādi – Mārtiņa ofisā būs rudens balle un viņš beidzot ir gatavs atrādīt Zanīti saviem draugiem. Līdz šim viņi bija apmeklējuši tikai pa kādam svaigam kases grāvējam centra kinoteātrī vai aizgājuši līdz tuvējam krodziņam, lai tā pieticīgajā gaismā drusku pamaigotos un iedzertu pa šampanieša glāzei. Tagad viss bija citādi – Zanītei nāksies stādīties priekšā Mārtiņa kolēģiem un, kas pats trakākais – viņa kolēģēm un, kas vēl pats briesmīgākais – Mārtiņa bijušajai. Bija pilnīgi skaidrs, ka šoreiz Zanītei ir jābūt uzdevuma augstumos un jāparāda sava izcilā gaume un spožais vienkāršums. Vienīgais, par ko Zanīte bija pārliecināta, ir tas, ka viņa ir gudra (to apliecināja arī viņas universitātes diploms). Par to, ka Zanīte būtu skaista, viņa šaubījās katru dienu, īpaši no rītiem, kad ieskatījās spogulī. Bet gudriem cilvēkiem vienmēr ir lielāki kompleksi, tā sevi mierināja Zanīte.
Rudens balles vakars pienāca ātri. Zanīte skatījās spogulī un bija apmierināta – jā, beidzot no spoguļa viņai pretī skatījās ideālā meitene – mati gari, blondi, elegantās lokās slīga pār pleciem, maigajā sejā kā dimanti izcēlās divas spožas tumšas acis, lūpas kā rožu pumpurs, tik sārtas un nevainīgas, un kleita – bālā persiku tonī ar zīdainu spīdumu un tumšākas krāsas mežģīņu apdari, kas izcēla Mārtiņa dievināto krūšu formas, kurpītes tieši tādā pat tonī kā kleitas mežģīnes. Pat Mārtiņš iepleta acis, ieraugot savu Zanīti tik saposušos un skaistu. Vēl neizgājusi no mājas, Zanīte jutās kā princese. Paķērši vakaram domāto cienastu, Zanīte un Mārtiņš devās uz ballīti.
Ballīte bija izdevusies, Zanīte pat necerēja, ka viss būs tik jauki – Mārtiņa kolēģi bija fantastiski, viņa jau sen nebija jutusies tik aplidota, pat Mārtiņš palika greizsirdīgs, kad viņa kolēģis Andris Zanīti uzaicināja uz deju. Un Mārtiņa biroja meitenes bija tik draudzīgas, ka Zanīte jau piecas minūtes pēc iepazīšanās tika ierauta meiteņu sarunās un pat aizdeva mutautiņu Mārtiņa bijušajai, kad tā izsmērēja savu lūpu krāsu. Mazliet iedzērusi, krietni izdejojusies, papļāpājusi ar meitenēm, apmainījušās ar telefona numuriem, Zanīte bija tik laimīga, ka visiem viņa patikusi un, ka vakars bija izdevies. Patīkamā un apmierinātā eiforijā Zanīte devās uz tualeti, bet vēl netikusi līdz gaiteņa galam, aiz stūra izdzirda ofisa meiteņu sarunu:
– Nu ziniet, tas Mārtiņš gan baigo zosi noķēris…….
