Mirkļu kolekcija
Mirkļi ir kā mirdzoši taureņi, sagūstīti un ielikti kolekcijā, ņemti no ikdienas, kas reizēm ir pavisam neparasta savā parastumā, krāsaina savā pelēkumā un vējaina savā bezvējā.
Gravitācija tās sāpīgākajā izteiksmē
Teiciens “Tu nu gan esi apdauzīta! ” pēkšņi iegūst pavisam citu nozīmi, kad es ar visiem saviem 86 kg smalkā puspagriezienā strauji izbaudu apsniguša ledus slidenuma un gravitācijas ietekmi uz savu rumpi, konkrētāk – labo dupšavaigu. Pirmā pareizā doma caur…
Kāds svētdienas rīts
Kad manu degunu vispirms skar kaut kas mikls un vēss, bet pēc tam to piepilda suņumeitenes mēle un kaķis jau kuro reizi tēlotā žēlumā ieņaudas, saprotu, ka nekāda gulēšana vairs nesanāks. Vajadzētu sākt kustēties. Pakustos. Izvelku vienu kāju no segas…
Par ēnām (Eira)
Balts sniega klusums. Saule kaut kur dūmakainajā gaišumā izšķīdusi. Mežs rāmas mīlestības pilns. Un tur viņa skrien, mana mazā, mana suņu meitene, auļodama pār balto klajumu savā mežonīgajā dzīvespriekā un pārgalvībā, ar purnu izvandot sniega paugurus un ap sevi paceļot…
Pa ceļam (Klondaika)
Viņa sēdēja uz koka, kas pārkritis pār mazu, seklu upīti. Kājas nesniedzās līdz ūdenim, kā viņa to gribētu, bet sēdēt uz saulē sasilušā vecā koka stumbra vienalga bija ērti. Ūdens viņai priekšā mirguļoja, tajā spēlējās sauleszaķi, piedzirkstot apkārtni un liekot…
Atvaļinājums un pasaules gals
Sešos divdesmit nozvanīja modinātājs. Kā katru darbadienu. Normāli. Tiktāl. Tikai man ir atvaļinājums.Iet jau trešā nedēļa kā vaļojos. Kā var zināt, ka vaļojos? Nu tā, ka man ir slinkums. Jā, jā, arī modinātāju atslēgt ir slinkums. Tas nav īsti normāli,…
Reāli gādīga draudzene
Kādās ziemīgās brīvdienās gadījās saslimt ar vēdervīrusu. Sarakste WhatsAppā ar draudzeni: Draudzene: “Čau! Ko dari?” Es: “Vemju.” Draudzene: “Ko tā?” Es: ”Taisos mirt.” Draudzene: “Kādas puķes gribi?” Es: “Nevajag tērēties, pietiks ar skujām.” Draudzene: “Man pie mājas tikai priedes. Derēs?”…
tuk-tuk
Jau nedēļu nevaru iziet ārā. No sevis. Iekšā iegāju. Ārā netieku. It kā dzirdu, ka kāds klauvē, bet nesaprotu, kurā pusē – iekšpusē vai ārpusē….. Man šķiet, ka sēnes pie visa vainīgas. ..
Neatjāja…
Gaidu princi. Baltā zirgā. Vai brūnā. Nu var arī savādākā. Var bez zirga. Labāk jau bez, jo auzu pārslas iet uz beigām, bet siena nav, ar ko šo pabarot, nu zirgu pabarot, nevis princi. Jo ar kaut ko jau būs…
Kā rodas atbildes uz jautājumiem
Vienvakar vēstuļu un piedienīgi nepiedienīgu piedāvājumu vakars. Gadās… Man jautā, ko es varu par sevi pateikt. Domāju. Aizdomājos. Ko gan tādu lai par sevi pasaku?… Nevaru izdomāt…Un tad tepat blakus TV atskan: “Šitā gan laikam bieži no koka kritusi.” Mjā,…
Es viņu gribu…
Es zinu, ka es viņu gribu. Jau sen. It kā jau nedrīkstu par viņu domāt, bet iekāre dara savu. Reizēm mēdzu klusībā fantazēt, kā būtu, ja būtu… Aplaizu lūpas, tās man siltas un miklas, un es gribu viņu ar tām.…
Pati sev pati, pati
Kārtējais darbadienas vakars. Mēness logā sāpīgs. Vīns glāzē tumši asiņains. LP tik smeldzīgi tieša. Pagriežu skaļāk un domās gaudoju līdzi – Fuck you baby, thank you babe, darling Don’t explain, don’t explain. Un domas aizvelk pa kreisi…. Ko mēs, pie…
Būvējot smilšu pilis
“Es neesmu jūra”, viņš teica. “Es zinu”, viņa pacēla skatienu un sāņus paskatījās uz viņu,”Man nevajag jūru. Man pietiks ar okeānu.” “Okeāns ir nežēlīgs.” viņš teica, skatoties viņai tieši acīs. “Es zinu”, viņa atbildēja, ” bet okeāns ir spēcīgs. Un…
